Viedokļi

24 mar
2016

Termiņš izglītības reformām Latvijā bija jau vakar!

Andris Bačkurs

Latvijas izglītības sistēma pēdējos gados nevis attīstās, bet stagnē, kas parāda to, cik liela krīze ir Latvijas izglītībā. Mēs nepārtraukti runājam, ka ir jāreformē izglītības nozare, bet tas tiek darīts ļoti gausi - vai nu nav politiskās gribas, vai trūkst kompetenta vadītāja, kas to varētu realizēt. Ir trīs aktuālākās jomas, kurās būtu nepieciešamas steidzamas reformas: Latvijas skolu tīkls, skolotāju atalgojums un tā celšana, kā arī izglītības kvalitāte reģionos. Šīs trīs lietas ir tās, ko pēdējos desmit gadus tikai apspriež, bet trūkst konkrētas rīcības jomas sakārtošanai.

Katru gadu, sākoties jaunam mācību gadam, skolu skaits samazinās, bet reālo problēmu tas neatrisina. Netiek risināts tas, kā samazināt skolu skaitu lauku reģionos, kur mācās ļoti maz bērnu. Ir nepieciešams pilnveidot skolu tīklu reģionos, jo joprojām tiek uzturētas skolas ar ļoti mazu skolēnu skaitu, kuras izdevīgāk būtu apvienot lielākās skolās, lai jaunieši varētu pilnvērtīgāk iegūt zināšanas, tai pat laikā lietderīgāk izmantojot esošos līdzekļus. Nepieciešams veikt steidzamas reformas, tai pat laikā ņemot vērā arī bērnu intereses un neciestu viņu dzīves un izglītības kvalitāte. Protams, ka nevar vienkārši slēgt ciet skolas un uzskatīt, ka tas atrisinās visas problēmas, taču nepieciešams veikt izsvērtus soļus, lai izglītība būtu pieejama visiem, taču lai arī līdzekļi būtu izlietoti efektīvi.

Otrs sāpīgākais jautājums, kas netiek atrisināts jau vairākus gadus, ir mūsu skolotāju atalgojums. Šis ir ļoti svarīgs jautājums, jo tieši mūsu skolotāji ir tie, kas sagatavos jaunos politiķus, uzņēmējus, māksliniekus, zinātniekus, mediķus, skolotājus un citu valsts attīstībai nozīmīgu jomu pārstāvjus.  Skolotāja darbs ir ārkārtīgi atbildīgs un nebūt ne vienkāršs, taču atalgojums, ko šīs profesijas pārstāvji saņem, nekādi neatspoguļo šīs profesijas nozīmi un viņu ieguldījumu. Reformas šajā jomā tiek solītas jau gadiem, taču politiķi tā arī nav nonākuši pie reāliem darbiem, līdz ar to skolotāji paliek nemainīgā neziņā par nākotni. Jāatzīst, ka pie skolotāju atalgojuma sistēmas reformas tiek strādāts joprojām, taču nevienam nav skaidrības par to, ko tieši šī reforma paredz.

Vēl viens svarīgs aspekts ir izglītības kvalitāte reģionos, kas ir krietni zemāka nekā pilsētu skolās. Protams, arī reģionos atrodamas atsevišķas augsta līmeņa skolas, bet to skaits ir salīdzinoši neliels un tās koncentrējas tikai reģionu centros. Arī šis ir signāls, ka izglītības jomā nepieciešamas steidzamas reformas, kas varētu atrisināt šīs ilgus gadus samilzušās problēmas.  Nedrīkstētu būt tā, ka izglītības kvalitāte Latvijas skolās atšķiras tik krasi, kā tas ir šobrīd, tādēļ ir jāizstrādā vienoti standarti un jāveicina skolotāju darba kvalitātes celšanu, tādējādi ceļot izglītības kvalitāti.

Es uzskatu, ka politiķiem ir jābeidz dot tukšus solījumus, bet nepieciešams nekavējoties sākt kaut ko darīt lietas labā, lai jau nākamā mācību gada sākumā būtu redzamas izmaiņas vai vismaz skaidra vīzija reformām. Reformas izglītības jomā vairs nav atliekamas, tās ir jāsāk realizēt jau tagad.