Kuba bieži tiek minēta kā piemērs, kas ilustrē sociālistiskā ekonomikas modeļa trūkumus. Tomēr daži kreisie aktīvisti uzskata, ka Kubas sociālisms ir veiksmīgs, norādot uz dzīves kvalitāti, kas, viņuprāt, ir augstāka vai vismaz līdzvērtīga Latvijai. Šos uzskatus izsaka gan sociālo tīklu lietotāji Twitter, TikTok un Reddit, gan politiķi, piemēram, “Progresīvo” Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs.
Vēl viena pieeja, kuru izmanto kreisie, apspriežot Kubu, ir atzīt šīs valsts ekonomiskās un sociālās problēmas, bet vainot tajās ilgstošo un stingro ASV embargo. Šīs divas pozīcijas ir pretrunīgas, jo Kuba nevar vienlaicīgi būt gan pārtikusi, gan nabadzīga. Tomēr daudzi Kubas diktatūras atbalstītāji aizstāv abas pozīcijas, dažkārt pat vienā debatē.
Šī pretruna rada paradoksu līdzīgu Šrēdingera kaķim – vai kaķis ir dzīvs vai miris, vai Kuba plaukst sociālismā vai arī cieš ASV embargo dēļ? Šajā rakstā mēģināsim izprast, kā tad ir patiesībā.
Sabrukusī sociālistiskā lauksaimniecība
2024. gada sākumā Associated Press ziņoja par to, ka pārtikas krīze Kubā pasliktinās. Krīze padziļinājusies, jo pēdējos divos gados vismaz pusmiljons kubiešu pametuši valsti, dodoties meklēt ekonomiskās iespējas ASV un Eiropā. Aplēses liek domāt, ka situācija tikai turpinās pasliktināties.
Tie kas paliek dzīvot Kubā sastopas ar skopo uzturu. Skolas darbiniece Pozo (57) no Havanas, Associated Press žurnālistiem pavēstīja, ka viņas triju cilvēku ģimene pārtiek no mēneša ienākumiem, kas ir aptuveni 10$. Kilograms sausā piena var maksāt līdz pat 8$. “Mums vairs nav to preču kas bija pirms tam, mēs ciešam no liela trūkuma,” piebilda Pozo.
Kamageja, Kubas viena no galvenajām piensaimniecībām, 2023. gadā saražoja vien 42.8 miljonus litru piena, no 81.3 miljona litriem, ko ražotājs apsolīja sociālistiskās tautsaimniecības plānotājiem.
Kubā nav funkcionējošās tirgus ekonomikas, tas neļauj lauksaimniecībai pat tuvu pietuvoties tiem pārtikas ražošanas mērķiem, kurus uzliek Kompartija. Latvijas vēstures analoģijās izsakoties, Kuba piedzīvo smagāku pārtikas pieejamības krīzi, nekā PSRS vēlā Brežņevisma laikos.
Vai sociālisms vecinājis labklājību Kubā?
Tautas attīstības indekss (TAI) ir ANO uzskaitītais indekss, kurš mēra ienākumus, dzīves apstākļus, veselības un izglītības iespējas valstī – var pieņemt, ka šāds indekss atspoguļo relatīvo valsts labklājību. Latvijas TAI 2022. gada indeksā aizņēma 37. vietu, bet Kuba 85. vietu. Nav nevienas Eiropas Savienības dalībvalsts, kura 2022. gada TAI indeksā būtu zem Kubas.
Kubas sociālisma atbalstītāji mēdz apgalvot, ka Kuba TAI ziņā joprojām pārspēj vairākas Latīņamerikas valstis, piemēram, Peru, Kolumbiju, Brazīliju. No tā izriet jautājums: vai Kubas salīdzinoši augstāku dzīves kvalitāti var saistīt ar sociālisma panākumiem? Pirms sociālistiskās revolūcijas, Kuba bija plaukstoša ekonomika ar vienu no augstākajiem ienākumu līmeņiem Latīņamerikā, kas bija salīdzināms ar dažām Eiropas valstīm. Tomēr pēc sociālisma ieviešanas 1959. gadā tās ekonomiskais stāvoklis bija ievērojami pasliktinājās, kopš revolūcijas, līdz pat šai dienai Kubas ekonomika drīzāk atrodas permanentā stagnācijā. Savukārt atsevišķie ekonomiskās izaugsmes gadi būtu drīzāk saistāmi ar PSRS un vēlāk Ķīnas un Krievijas ekonomisko palīdzību, nevis ekonomiskā modeļa pievilcības dēļ.
Kubas izcilā medicīna vai arī valsts piekoptā verdzība?
Vēl bieži izskan apgalvojums, par lielo ārstu skaitu Kubā uz vienu pacientu, bet šim apgalvojumam trūkst konteksta, jo Kubas kompartija veicina šīs profesijas apguvi, jo valsts izmanto mediķus kā eksporta preci, no kuras paši ārsti saņem tikai nelielu daļu peļņas. Kubas dakteriem ārzemēs nākas strādāt līdz pat 60 stundām nedēļā. Ārsti, kuriem sanāk iegūt bēgļa statusu, šo lomu Kubas ekonomikā bieži salīdzina ar verdzību. Arī šis Kubas ekonomikas aspekts drīzāk norāda uz sociālisma neveiksmēm, nevis panākumiem.
Pie visa vainīgs ASV embargo!?
Vai ASV ieviestais embargo ir vainojams? Kubas nabadzība un ekonomikas atpalicība bieži, kreiso retorikā, tiek saistīta ar ASV embargo, tomēr pat Fidels Kastro un Če Gevara to pilnībā noraidīja, uzsverot, ka embargo tikai stiprināja revolūciju. Sociālistiskā bloka valstis piedāvāja Kubai izdevīgus tirdzniecības nosacījumus, kas atspēko argumentu, ka embargo bija galvenais Kubas ekonomisko problēmu cēlonis. Lielākā daļa embargo seku nebija jūtamas līdz Padomju Savienības sabrukumam 90. gadu sākumā. Kubu ekonomiski atbalstīja PSRS. Pēc PSRS sabrukuma, kļuva skaidrs, ka Kubas ekonomika lielā mērā paļāvās uz ekonomisko palīdzību no sociālistiskajām valstīm, nevis veiksmīgu ekonomisko modeli.
Cilvēki negrib dzīvot Kubā
Kubas Migrācijas likums Nr. 302, nosaka sodus par mēģinājumiem pamest salu bez atļaujas, jo sociālistiskai tautsaimniecībai ir jātaupa darbaspēks, kā arī valstij jāaizsargā savi noslēpumi no noplūdēm. Šādas likuma normas izklausās aizdomīgi, priekš valsts ar “plaukstošo ekonomiku”. Tomēr reālie migrācijas rādītāji izgaismo patieso ainavu par Kubas “sociālistisko veiksmes stāstu” vēl asāk. Uzreiz pēc revolūcijas Kubā jau ir bijis negatīvs neto migrācijas līmenis, kamēr daudzās Rietumu bloka kapitālistiskajās valstīs, tostarp ASV, ir pozitīvi migrācijas rādītāji. 1958. gadā, pirms Kubas revolūcijas ASV bija reģistrēti ap 150 tūkstošiem Kubas diasporas pārstāvju. 2022. gada ASV aplēses norāda, ka patreiz ASV dzīvo ap 2,4 miljoniem kubiešu.
Ja dzīve sociālistiskajā Kubā bija un ir tik laba, tad kāpēc cilvēki vēlas to pamest? Ja ar Kubas sociālistisko tautsaimniecību viss ir labi, tad kā ir sanācis, ka masveida iedzīvotāju bēgšana no salas aizsākās tieši Kompartijas valdīšanas laikā?
Vai tiešām nevarēja citādāk?
Kuba un Taivāna ir divas salas, kuras vērts salīdzināt. Neraugoties uz to, ka Kuba un Taivāna atrodas divās dažādās puslodēs, tām abām ir daudz kopīgu iezīmju. Abas valstis atrodas mazāk nekā 200 kilometru attālumā no divām lielvarām — ASV un Ķīnas — un abas cieš no tirdzniecības embargo un politiskās blokādes no šo valstu puses. Kuba, ar nedaudz vairāk nekā 10 miljoniem iedzīvotāju un vēl vairākiem miljoniem emigrantu, salīdzināma ar Taivānu, kur dzīvo 24 miljoni cilvēku.
1970. gados Kubas un Taivānas IKP bija līdzvērtīgs, savukārt ekonomiskais profils bija uz lauksaimniecību vērsts, ar milzīgu valsts sektoru ekonomikā. 1970. gados, Taivānas kaimiņvalsts, komunistiskā Ķīna bija uzsākusi mērenas ekonomiskās reformas, ar mērķi ieviest valstī tirgus ekonomikas elementus. Tas lika arī Taivānai sarosīties. Atšķirība bija tajā, ka Taivāna tolaik jau bija uzsākusi demokratizācijas procesu, savukārt ekonomisko transformāciju izvēlējās balstīt pilnvērtīgās brīvā tirgus ekonomikas reformās.
2024. gadā var izdarīt šādus secinājumus – neskatoties uz vēstursikām līdzībām, Kuba un Taivāna ir valstis, kurās šobrīd ir ļoti atšķirīgas ekonomiskās, sociālās, kultūras un tehnoloģiskās attīstības pakāpēs. Mūsdienās Taivānas ekonomika ir piecas reizes lielāka nekā Kubas ekonomika. Taivāna Ekonomiskās brīvības indeksā ieņem ceturto vietu pasaulē, ekonomiskā brīvība – lielā mērā, arī bija “atslēga”, kas ļāva Taivānai pārvarēt ekonomisko un politisko blokādi un kļūt patiesi pārtikušai valstij. Ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka Taivānā ir funkcionējošā demokrātija, vārda brīvība un neatkarīgas tiesas, pretstatā Kubas Kompartijas diktatūrai, cenzūrai, ārpustiesas ieslodzījumiem un politisko disidentu vajāšanām.
No šī visa var izdarīt tikai vienus secinājumus: Kuba nodzīvojot vairāk nekā pus gadsimtu zem Kompartijas diktatūras ir nonākusi pilnīgā ekonomiskā, politiskā un sociālā panīkumā, cilvēkiem bēgot no šīs “sociālistiskās paradīzes” uz Rietumu kapitālistiskajām varām. Tiem kas paliek Kubā nākas vai nu mocīties nabadzībā, vai arī pārtikt no ienākumiem, ko uz Kubu pārsūta Rietumos nodarbinātie radi. Kubai ir nepieciešama politiskā demokratizācija, un brīvā tirgus ekonomiskās reformas, nevis ilūzijas par to, ka sociālistiskais ekonomiskais modelis kaut kad “iestrādāsies”.
Kristiāns Vasiļevskis
“Jaunieši attīstībai” vadītājs
